Ar Ziemassvētkiem šim gadījumam ārēji ir maz sakara, bet tas būtībā tomēr ir Ziemassvētku stāsts.
Viss sākās ar kāda kunga pārcelšanos no pussagruvušas celtnes Auces centrā uz citu mājvietu citā pilsētā. Piederīgie, kā pieklājas, aizveda veco vīru uz jauno mitekli, tālāk par viņa gaitām mēs neko vairs nezinām.
Toties zinām, kas notika ar veča piederīgajiem, kurus neviens nepamanīja vai arī kuru klātbūtne jaunajā miteklī nebija vēlama.
Tas nav nekas vienreizējs, kad saskaņā ar tautas tradīciju vecus, nederīgus, nespējīgus, nelietderīgus vai kā citādi neatbilstošus prasībām saliek ragaviņās un – uz mežu prom. Šoreiz gan neviens nepūlējās ar ragaviņām, atstāja visu, kā ir. Lai izdzīvo paši. Ja izdosies. Ja neizdosies – paši arī vainīgi. Dzīvībiņas sēdēja uzticīgi tās pašas pamestās pussagruvušās mājas tukšajās restotajās logu ailās, mūžīgā caurvējā, mūžīgi uzticīgas un gaidīja pārrodamies to, kurš vieglu roku nodeva.
Vairākas ziemas, pavasarus, vasaras un rudeņus pamestās radības kūlās, kā prazdamas, daudzas izkūlās. Kāpēc jau daudzas?
Pamestie ģimenes locekļi bija divas nekastrētas kaķenītes, kas, klausot dabas aicinājumam, katru pavasari un rudeni laida pasaulē citus kaķīšus. Pēc pusgada jaunās kaķenītes bija gatavas turpināt dzimtu, un bēdu stāsts kļuva aizvien bēdīgāks.
Līdzjūtīgi garāmgājēji bija sākuši kaķukus barot, bet tie, kas notiekošo vēroja ar naidu, izdomāja savu plānu. Viņi sāka kaķīšus indēt.
Ja pirms tam visi vēroja, kā kaķu saime kļūst aizvien plašāka, siltajā laikā pat izskatījās, ka kaķīši ir apmierināti ar dzīvi, viņi gulšņāja piesaulē, rotaļājās un darīja savus kaķu darbus. Aukstajā laikā gan bija briesmīgi slikti, jo patvērums bija jau minētās drupas, kur nevienā kaktā nebija iespējams patverties no nemitīgā caurvēja un negantā sala. Kaķīši reti rādījās acīs, viņi mēģināja kaut cik saglabāt siltumu, saraujoties čokurā un turot ķepiņas, pievilktas sev cieši klāt. Kaķu barotāji bija gaidīti kā nekad, jo vienīgais, kas ļāva izdzīvot, bija barība. Arī tas ne visiem palīdzēja, aukstumā un bez palīdzības daudzus paņēma slimības.
Pēc tam, kad indētāji bija ķērušies pie saviem plāniem, skatam pavērās baisas mazo un lielo dzīvnieciņu ciešanas. Lēni, ciešot neizturamas sāpes, mokpilniem skatieniem veroties cilvēkos, viņi cits aiz cita pameta šo pasauli. Viņu acīs bija visas pasaules šausmas un ciešanas.
Viņu bijušais pajumtes devējs nelikās par notiekošo ne zinis. Arī pārējie ģimenes piederīgie mierīgi gulēja savās siltajās gultiņās un jutās apmierināti ar paveikto.
Pēc asiņainās izrēķināšanās ar apstākļu ķīlniekiem pāri palika viena melnbalta pūkaina kaķenīte. Viņai bija izdevies izrauties no pārējo likteņa. Pavasarī atkal viss bija pa vecam – kaķenītei uzradās kaķēns. Viņu noteikti bija vairāk, bet dzīvs pēc pāris mēnešiem bija tikai viens. Vēlāk izrādījās, ka tā arī ir kaķenīte, viņa arī bija pūkaina un melnbalta.
Tagad restotajā bez stikla palikušajā loga ailē sēdēja divas melnbaltas kaķenītes, un viss varēja sākties no gala. Kaķu barotāji turpināja savu bezcerīgo misiju, indētāji berzēja rokas, ka būs atkal darbiņš, bērni gribēja kaķīšus nest mājās, bet abas kaķenītes bija tik tramīgas, ka nedevās rokās pat tiem, kas vēlēja labu. Nav grūti iedomāties, kā viss turpinātos, ja ne kāda neatlaidīgu cilvēku grupiņa, kam sen jau šķita nepanesama drupās notiekošā netaisnība. Viņi bija nolēmuši kaut ko darīt, lai to izbeigtu, turklāt glābjot nevis indējot.
Aukstā februāra sākumā viņi bija gatavi mest izaicinājumu liktenim un katru dienu sāka dežūras pie minētās loga rūts. Kaķi bijās kā no nelabajiem, nenāca tuvu pat ēdienam, ko gūstītāji katru reizi atnesa.
Kamēr notika glābšanas operācija, garāmgājēji, kas katru dienu bija skatījušies, kā attīstās notikumi pēc kaķu pamešanas, sāka izteikt savu viedokli par notiekošo. Daži uzskatīja, ka tiešām ļoti labi, ja kaķīši beidzot tiks paglābti un nokļūs siltumā pie mīlošiem cilvēkiem. Citi, savukārt, brīnījās, kāpēc vispār kaut kas jādara, it kā dzīvnieciņi piederētos ainavai un viņu pašsajūta ir pašu rokās, proti, ķepās. Viņi dzīvo patstāvīgu pieaugušu īpatņu dzīvi un tā arī ir jābūt. Tikai viens sīkums – agrākos laikos, kad liela daļa mūsu priekšstatu par dzīvnieku labturību veidojušies, proti, vecmāmiņu un vectētiņu jaunībā, visiem bija pilnīgi citi dzīves apstākļi. Lielākoties laukos bija viensētas ar pilnu saimniecisko ciklu, kur liela daļa pārtikas tika ražota turpat vietējā saimniecībā. Tātad viensētā obligāti bija arī klēts, kas pilna graudiem, kur mitinājās grauzēji lielā skaitā. Tie mūsu mājas kaķu priekšteči, kas dzīvoja šādā saimniecībā, arī varēja sevi uzturēt, medījot un sargājot īpašumu no pelēm un žurkām. Kaķi bieži tika pacienāti ar pienu, bieži neko vairāk no īpašnieka arī nesaņēma. Ja nu vienīgi maizi. Siltums bija atrodams sienaugšā, kur bija pietiekami krājumi līdz pavasarim, bet no kūts ar govīm un cūkām nāca siltums, ko ražoja liellopi. Vēl līdz nesenam laikam pat kolhozu daudzdzīvokļu māju attālākajos nostūros tika celtas kūtiņas, kur turpinājās aptuveni tas pats dzīves cikls. Vienīgi klēšu vairs nebija. Toties bija no kolhoza fermas atstiepto lopbarības miltu maisi, kas ne sliktāk kā graudi pievilināja kaķu medījumus.
Īsai atkāpei: jābrīnās, ka tāda ēdienkarte nenoveda līdz kaķu sugas pilnīgai iznīkšanai, jo mūsdienās atklāts, ka piena olbaltumvielas lielākajai daļai kaķu ir nepanesama inde. Viņi no piena saņem tik daudz nepārstrādājamu vielu, ka iedzīvojas šaušalīgā caurejā. Vienīgais, kā šo iespējams izskaidrot, ir tas, ka kaķi mainījās bieži, īpašniekam pat neko nepamanot.
Turklāt mazie dzīvnieciņi ir tik izturīgi, ka vairojas arī ļoti nelabvēlīgos apstākļos. Un tā mirušā kaķa vietā nāca citi. Vai nav vienalga, kas medī peles? Varbūt arī peļu pārbagātība un samērā tīrā vide, kas vēl nebija piegānīta ar ķīmisko mēslojumu un kaitēkļu apkarošanas līdzekļiem, palīdzēja kaķiem izdzīvot līdz kolhoziem un pēc tam mistiskā veidā – līdz mūsu dienām.
Un tā nelielajā domu apmaiņā pie pussagruvušās mājas Auces centrā uzzinājām, ka indētāji te bieži uzdarbojas. Citi garāmgājēji stāstīja, ka nekastrē savas kaķenītes, bet viņu pēcnācēju līķīšus izmanto puķu mēslošanai. Cik nelaimīgam gan jābūt cilvēkam, lai viņš vieglu roku slepkavotu, nejūtot ne kripatas žēlsirdības vai baiļu par savu nākotni un bērnu labklājību?
Citi interesenti mūsu rīcību uzskatīja par pilnīgi traku cilvēku izklaidēm, kāds izteica savu atbalstu, bet atteicās to paust skaļi, it kā mēs aicinātu darīt kaut ko amorālu vai prettiesisku.
Taču nežēlīgajā aukstumā vienīgi kaķi spēja izturēt, pārējie visai ātri lēkšoja uz savām siltajām mājām. Tā kā dzīvnieciņi bija daudz pārcietuši, viņu neuzticība bija neizmērojama. Kā meža dzīvnieki, viņi nojauta, ka draud sagūstīšana (kurš gan to varētu viņiem iestāstīt, ka tas viss glābšanas vārdā?), izvairījās, kā mācēdami, bet prata to darīt vienkārši meistarīgi. Gūstīšana ilga daudzas nedēļas, dažas dienas pat spīdēja saule, kaķīši iznāca pasildīties, bet lielākoties tomēr pavadīja slēpnī, caurvēja plosītajās piedrazotajās drupās.
Ķērāju pacietība, neatlaidība, viltība un izdoma beidzot vainagojās ar panākumiem un viena aiz otras, gan ar nedēļas atstarpi, kaķenītes nonāca gūstā. Abām atradās pagaidu mājas, kas sākumā dzīvnieciņiem šķita īsts cietums.
Neviens savvaļā dzimis kaķis nesaprot, ka daži (varbūt, ka ne tikai daži) cilvēki grib labu un ir mīļi. Kaķenītēm vajadzēja mēnešus, lai atklātu, ka pagaidu māju sniedzēji cenšas viņas glābt no nožēlojamas eksistences un pamestības.
Jāpasaka milzu paldies cilvēkiem, kam pietika līdzcietības un pacietības dzīvnieciņus pie sevis mājās paturēt, kaut arī brīžiem šķita, ka virtuvē nabaga radības aiz bailēm varētu nomirt.
Nedēļas gāja, kaķenītes aizvien mazāk baidījās no saviem cilvēkiem, līdz viena no viņām beidzot atļāva jau paiet garām, kamēr pati sēdēja virtuvē uz palodzes. Ja sākumā kaķi tupēja tikai slēptuvē, iznākot ārā naktī, pēc ilga laika viņi bija redzami arī dienā.
Soli pa solim, sākumā tikai pa gabalu, bet ar katru mēnesi aizvien tuvāk un lielākā teritorijā, kaķenītes iejutās jaunajā dzīvē. Vienai no viņām nepaveicās, jo mājas galvenais kaķis diemžēl nebija ar mieru dalīt teritoriju. Kaķenīte vasarā izskrēja pa balkona durvīm un piebiedrojās ielas kaķu kolonijai daudzdzīvokļu māju pagalmā.
Kaķenīte gan jau bija nesalīdzināmi drošāka, viņa iedzīvojās pagrabā un ļāva, lai barotāja viņu paglauda. Drīz dzīvnieciņu atkal nogādājām mājās. Nu jau citās. Kaķenīte atkal mēģināja aizmukt, bet šoreiz mierīgās mājas pagalmā bija vienīgā, līdz ar to, laikam ejot, nelielās mājas iedzīvotāji atkausēja kaķenītes sirdi, un viņa sāka pati iet iekšā dzīvoklī, kur joprojām laimīgi dzīvo.
Otra kaķenīte tikai pēc astoņiem mēnešiem saprata, ka jaunajās mājās (vienīgajās visā viņas mūžā) viņu neviens neapēdīs.
Cilvēki bija klusi, pacietīgi, viņu jau nopietnu vecumu sasniegušais runcis neizrādīja nekādas dusmas jaunpienācējai. Kaķenīte soli pa solim apguva teritoriju, atrada labas slēptuves visur dzīvoklī, no vannasistabas bija pārcēlusies uz virtuvi, pēc tam uz viesistabu, kur uzkavējās tikai naktīs, pēc tam – jau arī dienās. Bet aiz dīvāna. Tad jau uz dīvāna, arī tad, kad istabā bija cilvēki. Astoņi mēneši cilvēka mūžā nav īss laiks, kur nu vēl kaķim! Var tikai aptuveni iztēloties, kas jāpārcieš dzīvnieciņam, kurš ir pārliecināts, ka kāds viņu tūlīt apēdīs. Kaķi ir teritorijas dzīvnieki, pilnīgi svešā vietā viņi jūtas kā pēc pastarās tiesas izmesti ellē.
Cilvēkam, kurš uzņēmies pieradināt uz ielas dzimušu kaķīti, jāapbruņojas ar milzu pacietību, jāpēta dzīvnieka uzvedība un jābūt līdzcietīgam. Vispār mazliet līdzīgam eņģelim. Citādi gaidīšana var šķist neizturama.
Tomēr tas ir izdevies! Turklāt paveicās ne tikai ar pagaidu mājām, bet arī ar pastāvīgajām! Jo par kaķīša īstajām mājām kļuva tās paša pagaidu mājas. Kopā pārciestais mēnešiem ilgais pierašanas laiks visus satuvināja, ģimene viņu ir pieņēmusi, arī kaķenīte jūtas kā jau savējā.
Vienīgi neviens viesis joprojām skaistuli nav redzējis, jo manīgais dzīvnieciņš atzīst tikai mājiniekus. Izcilā dzirde palīdz atšķirt mazāko troksnīti uz kāpnēm un pie ārdurvīm. Ja nāk ciemiņš, no kaķenītes vairs nav ne vēsts. Atliek ciemiņam doties prom, kā kaķis laimīgi sēž savā iemīļotajā vietā uz dīvāna.
Kaķīša glābēja ir ne tikai apmierināta, viņa vienmēr stāsta par savu jauno ģimenes locekli tik aizrautīgi, ka ir pilnīgi skaidrs – īstais kaķis ir saticis īstos cilvēkus. Ceļš nebija no vieglajiem, bet galvenais, ka visi laimīgi.
Tagad kaķenīte rosās uz nebēdu, rāda trikus un priecē ar draiskulīgo uzvedību. Kaķenīte izrotaļājas, šķiet, par visiem saviem radiniekiem, kam nebija lemts piedzīvot laimīgu izglābšanos. Nav iespējams atkārtot vārdus, ar kuriem kundze apraksta savu mīluli, viņa ir tik priecīga, ka kaķenīte ļauj sevi glaudīt un guļ blakus dīvānā, ka pārbauda visu, ko dara cilvēki! Dažs bērns tā nepriecājas par Ziemassvētku tuvošanos.
Piemēram, kaķītis kādu laiku bija sācis pārbaudīt, vai puķes ir labi aplietas, bet, kad saņēma aizrādījumus par zemēm, kas izkašātas no podiem, atrada citas labas nodarbes. Kaķenītei visa jaunā dzīve siltumā pie pilniem barības trauciņiem ir jaunatklājums. Viņa nekavējas apgūt arī šo – laimīgo – pasauli. Vērojot kaķenītes atraisīšanos un rotaļas, ko viņa pati izdomā, ļaudis brīnās, kā bez viņas dzīvojuši! Un kaķenīte ir tik gudra, viņa saprot visu, ko mīlošā saimniece saka.
Kaķmeitiņa netraucē arī runcim, kas jau ir cienījamā vecumā, bet joprojām dodas ikdienas gaitās pagalmā. Viņa vienmēr sagaida savu jauniegūto draugu mājās un mēģina veco runci iesaistīt rotaļās. Tas gan ne pārāk labi sanāk, bet tomēr sagaidīšanu no pastaigas ir vērts redzēt!
Kundze kaut stundu starojošām acīm var stāstīt, cik brīnišķīgs kaķis ir jaunais mājas mīlulis, cik pateicīga viņa ir liktenim, kas dāvājis šādu iespēju – būt bezgala interesantas un brīnišķīgas un skaistas kaķenes sabiedrībā!
Ar bezgalīgu pacietību panāktā atzīšana ir kaut kas, kas liek aizdomāties par mums daudziem šķiet tik pašsaprotami dāvāto – mūsu mājas mīluļu sniegto beznosacījumu mīlestību. Tā ir dārga dāvana.
Un pateicībā par iespēju mazināt ciešanas pasaulē mēs turpinām glābt, cik vien ir mūsu spēkos. Esam bezgala pateicīgi katram, kas dāvājis mīlošu sabiedrību izglābtajām dzīvībām, atbalstījis mūs ar lūgšanām, labām domām, dāvanām un ziedojumiem!
Teksts: Dace Saule
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru