Poko raksta no Mājām

Dzīvnieku adopcijas pieredzes mēdz būt dažādas: veiksmīgas, mazāk veiksmīgas un neveiksmīgas, tādēļ ir liels prieks un pārņem laimes sajūta, saņemot vēstules no Mājām, kurās viss ir izdevies un kurās dzīvo laimīgi dzīvnieki un ne mazāk laimīgi saimnieki. Šoreiz brīnišķīga vēstule no Poko saimnieces.

‘’Sveicināti,

Sen neesam devuši ziņu, kā Pocītei iet. Esam iesākuši Poko saukt par mazo Pocīti. Viņa vēl joprojām nav zaudējusi savu šarmu, patstāvīgumu, bet ir palikusi ļoti drosmīga. Viņai patīk ielīst visur, izošņāt visu un ļoti patīk traucēt naktī gulēt, spēlējot ar lielo kaķeni ķerenes. Visvairāk viņai patīk spēlēties ar sauleszaķīšiem, kas šad tad arī ar viņu uzspēlē paslēpes, bet meklēt viņai nepatīk, patīk tos labāk ķert un uzsist viņiem ar savu mazo ķepiņu. Labprāt bauda saules siltumu, kas saulainajās dienās viņu lutina. Katrā ziņā viņai nav garlaicīgi, viņai ir kompanjone nedarbu jomā, abas dauzoties ar saviem nagiem šad un tad aizķer kādu tapeti, bet kas ir mazs tapetes gabaliņš, kuru var pielīmēt atpakaļ, salīdzinot ar lielajiem kaķu priekiem? Tieši tā, man tas ir nieks. Abas manas meitenes ir ļoti labi sadraudzējušās un tagad Pocīte ir ļoti liela draudzene, jo palīdz atkopties otrai kaķenei pēc sterilizācijas.

Un jā, viņa ir ļoti tīrīga, patīk dzīvoties pa dušu, kur ir palicis ūdens- viņa var bradāties, bradāties, ņemot ārā no dušas- dusmojās. Pēc Pocītes " dušošanās" pa māju var vērot mazas, jaukas ķepiņas. Ļoti liela palīdze, kad jātīra kaste, jāslauka grīda vai tā jāmazgā. Arī patīk vērot vakariņu gatavošanas procesu, ar ķepiņu bakstot, lai iedod, ko garšīgu. Ēd praktiski visu, izņemot vistas fileju, tā pagaidām pie sirds īsti vēl neiet. Nebūtu kaķenīte, noteikti būtu dārzniece, jo patīk mājās ap puķēm šiverēties, gan pakašņāt, visvairāk patīk nokarenās puķes, ar kurām iespējams paspēlēties. Izskatās, ka ir arī futbola fane- patīk vērot futbola mačus. Nepatīk, ja kāda lieta, manta stāv tur, kur viņa vēlas apsēsties, viss tiek novandīts uz grīdas( protams, tas kas pa spēkam), pārējo, ko nevar izkustināt, piecieš. Vakaros, kad nāku mājās no darba ir noilgojusies, katru reizi ar savu draudzeni sagaida pie durvīm.

Bet vissvissvairāk patīk, ja maigi ķemmē viņu vai arī ar nadziņiem braukā pa viņas muguriņu. Aiz sajūsma, dažreiz kājiņas ļimst un apguļoties bauda sajūtas.

Katrā ziņā, garlaicīgi mums kopā nav- Ziemassvētkos dabūja arī dāvanas- jaunas rotaļlietas, ar kurām labprāt tagad skraida pa māju, kad draudzenei nav vēlmes spēlēties. Viss mums ir kārtībā, augam tik.

Cieņā,

Pocītes saimniece Madara.’’