Aizkustinošs un nebeidzams mīlas stāsts

Šis ir stāsts par diviem kaķiem, kuri vairāk kā pirms gada bija nonākuši nelaimē …

Pūkainais pelēcītis Pūciņš kļuva lieks saviem iepriekšējiem ‘’saimniekiem’’. Maziņš būdams viņš kalpoja par rotaļlietu bērniem un kā izrādījās ģimenē bija nonācis bez vecāku ziņas, bet, kad izauga un kļuva bērniem neinteresants, nokļuva aukstā kāpņu telpā. Tur kaķītis kopā ar vēl vienu bēdu brāli dzīvoja caurvējā uz klona. Neskatoties uz visām dzīves nedienām, kaķītis nebija zaudējis uzticību cilvēkiem, bija gatavs pavadīt cilvēku ik uz soļa, kusa no labsajūtas, kad viņu bužina un ļauj gulēt klēpī. Sliktajos apstākļos kaķīša kažociņš ne reizi neķemmēts bija savēlies un sagādāja Pūciņam sāpes, tādēļ vizītē pie veterinārārsta tika noskūts un kaķuks kādu laiku, kamēr spalva atauga, izskatījās pēc mazas lauviņas.

Kaķenītei Strīpiņa savu dzīvi līdz nonākšanai pie mums nodzīvoja slapjā pagrabā. Ilgā dzīve, baidoties no cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, bija atstājusi iespaidu uz kaķīša raksturu. Kaķenīte slikti sadzīvoja ar citiem pagaidu mājas iemītniekiem un arī pret cilvēkiem izturējās ar aizdomām un kontaktējās tikai tad, kad citādāk nevarēja.

Sagadījās tā, ka Pūciņš nonāca tajās pašās pagaidu mājās, kurās jau mita Strīpiņa un … notika brīnums. Mēs, cilvēki ar apbrīnu un zināmu neticību skatījāmies uz acīmredzamajām krasajām pārvērtībām kaķenītes raksturā. Cilvēku valodā to droši vien varētu dēvēt par iemīlēšanos no pirmā acu skatiena. Strīpiņa ieraudzījusi Pūciņu, vairs neizlaida viņu no sava redzesloka, visur sekoja, mazgāja un samīļoja viņu. Mums par lielu prieku tieši no Pūciņa viņa  apguva un iemācījās to, ka var uzticēties cilvēkam, ka var murrāt un mīļoties. Abus kaķīšus laimīgi adoptēja un aizveda uz vienām kopīgām īstajām mājām.

Ir pagājis pusotrs gads, un esam saņēmuši vēstuli un bildes:

‘’Labdien!
Beidzot man ir izdevies sarīkot "fotosesiju" ar iespēju bildes nosūtīt. Kā redzēsiet Pūciņa un Stellas draudzība/mīlestība nav pagaisusi arī pēc 1,5 gadu ilgas kopdzīves. Pūciņš gan ir atturīgāks, kā jau vīrietis, un dažreiz mēdz doties viens savās gaitās, bet Stellas mīlestības izpausmes pacieš labprāt un ar cieņu. Stella gan vienmēr sagaida Pūciņu ar sajūsmu, kas nebeidz mani pārsteigt. Ir jau daudz tādu skatu, kurus šoreiz nav izdevies iemūžināt, bet neliels priekšstats par abu kaķu dzīvi no pievienotajiem attēliem varētu rasties.

Ar cieņu, Stellas(ex-Strīpiņas) un Pūciņa saimniece.’’