Par dižrunci Ādolfiņu gribas teikt - mīļuma iemiesojums!!! Mīlīgs pēc dabas, nosvērts un ļoti mierīgs. Viņš jau ir senioriņš, un viņa uzticība un mīlestība pret cilvēku, kura nav zaudēta pēc cilvēka nodevības un skaudrās dzīves uz ielas, ir bezgalīga. Kaķīša lielākā laime ir tikt paņemtam klēpī, paijātam un aijātam bez mitas. Mūsu Ādolfiņam ir paveicies! Tagad viņš ir nokļuvis šīs zemes paradīzē, kur nav svarīgs viņa vecums, bet kur viņu ļoti mīl, pabaro un rūpējas!
Tā tas nav bijis vienmēr. Līdz brīdim, kad Ādolfiņš nonāca mūsu biedrības aprūpē, runcīša dzīve nebija nekāda saldā...
Agra pavasara dienā Ādolfiņš pavisam bēdīgā izskatā - ļoti vājš, noplucis un izbadējies, nez no kurienes uzradās pie kāda ceļmalas veikala. Sākumā veikala darbinieces domāja, ka runcis vienkārši noklīdis, varbūt barības meklējumos te atnācis vai vienkārši ir bezatbildīga saimnieka nepieskaitīts mājas kaķis. Laikam ejot, kaķi aizvien biežāk varēja sastapt veikala pagalmā. Veikala darbiniecēm kaķīša bija žēl, viņš tika pabarots katru dienu, bet bija viens BET! Kaķis nevienam nebija vajadzīgs. Par viņa klātbūtni īpaši neapmierināta bija veikala īpašniece, tāpēc kaķi bija jābaro slepus un tālāk no veikala.
Gāja laiks, un Ādolfiņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi vietā, kur tika pabarots. Viņš sēdēja pie veikala durvīm ar cerību, ka reiz tiks aicināts iekšā pa tām durvīm, no kurām saņēma ēdienu. Tomēr durvis vienmēr tika aizvērtas, un runčuks palika sēžam uz ielas viens...
Tā pagāja vasara, sākās rudens lietavas un aukstās naktis. Kur Ādolfiņš tās pārlaida, neviens nezināja, līdz brīdim, kad viena no veikala darbiniecēm, agrā rītā, atnākot uz darbu, ieraudzīja, ka kaķītis guļ zem veikala piebūves grīdas uz plikas zemes. Saprotot, ka tur pārdzīvot ziemu viņš nevarēs, sieviete sazinājās ar mums un lūdza palīdzību.
Tobrīd visas mūsu pagaidu mājas bija aizņemtas, tāpēc vērsāmies patversmē ar lūgumu uzņemt Ādolfiņu. Aizvedām viņu uz patversmi, ļoti cerot, ka tur viņu sterilizēs, atkops un atradīs labas mājas, bet patversmes vetārste Ādolfiņu novērtēja kā "mūžu vecu" un neperspektīvu kaķi, sakot, ka tādu patversmē neuzņems. Bijām ļoti vīlušās un apbēdināts, ka gados vecākam kaķim tiek liegta iespēja palikt patversmē, lai nebūtu jāsalst uz ielas! Šādos brīžos rodas jautājums, kādam nolūkam tad ir domātas patversmes?! Mūsuprāt patversme ir patvērums bez pajumtes palikušajiem un nodotajiem dzīvniekiem. Tur tiem sniedz aprūpi, ēdienu un siltu vietiņu, nešķirojot, cik jauns vai vecs ir dzīvnieks!
Ar smagu sirdi un asarām acīs, vedām Ādolfiņu atpakaļ uz vietu, kur viņu vismaz pabaroja, jo brīvu vietu pagaidu mājās tobrīd nebija. Apsolījām viņam un sev, ka pēc iespējas ātrāk sameklēsim viņam dzīves vietu, kur viņu pieņems un kur nebūs svarīgi, ka viņš ir "mūžu vecs" kaķis.
Pēc neilga laika Facebook ieraudzījām sludinājumu, ka tiek piedāvātas mājas draudzīgam kaķītim gados, kurš būtu labs kompanjons mājas saimnieces mincim. Nosūtījām Aijai vēstulīti ar Ādolfiņa dzīves stāstu, kaķīša bildes un gaidījām atbildi. Liels bija mūsu prieks, kad saņēmām atbildes ziņu ar māju piedāvājumu.
Ādolfiņš jaunajās mājās iedzīvojās ātri, bet tas galīgi nepatika mājas mincim. Viņš nekādi negribēja samierināties ar jaunpienācēju un ar katru dienu arvien vairāk izrādīja savu neapmierinātību.
Lai neradītu lieku stresu abiem pūkaiņiem, Ādolfiņu savā paspārnē bija gatava paņemt patversme ‘’Labās mājas’’ un vēl pagaidu mājas kaķītim piedāvāja sieviete, kura reiz no mūsu biedrības jau bija adoptējusi divas jaukas kaķmeitiņas. Ādolfiņs atkal devās uz jaunām pagaidu mājām, lai turpinātu gaidīt īsto māju piedāvājumus. Pagaidu māju saimniece Ulla teica vissirsnīgākos vārdus par Ādolfiņu un apgalvoja, ka tik burvīgu kaķi savās mājās gribētu ikviens kaķu mīļotājs, ka Ādolfiņā iemīlējusies no pirmās minūtes, bet, ņemot vērā, ka mājās jau ir trīs minkas un suns, runcīti paturēt varēs tikai uz laiku. Līdz tam brīdim, kad uzradīsies cilvēks, kura sirdī un mājās atradīsies vieta Ādolfiņam. Tāda vieta atradās un Ādolfiņu adoptēja Zinta no Jelgavas...
Iepriekšējā dzīve nu pieder pagātnei. Ādolfiņam ir sācies jauns, laimīgs dzīves posms kopā ar mīļiem cilvēkiem un diviem citiem minkām, kuri labprāt uzņēma viņu savā kompānijā. Šeit kaķīti nekad vairs nenodos, mīlēs un lolos līdz Ādolfiņa mūža beigām.
Sakām lielu paldies Aijai un Ullai par pagaidu māju došanu Ādolfiņam. Milzīgu paldies Ādolfiņa jaunajai saimniecei Zintai ar ģimeni par doto iespēju viņam dzīvot mīlestībā un sirsnībā! Lai daudz, daudz dienas, mēneši un gadi kopā vadāmi!!!! ♥️♥️♥️
