Laikrakstā ‘’Diena’’ janvāra beigās publicēts brīnišķīgs un aizkustinošs Teklas Šaiteres raksts par P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endoskopiju nodaļas vadītāju, Medicīnas zinātņu doktorei gastroenteroloģi Lindu Sosāri, kuras ģimenē mīļas mājas atraduši arī divi astainīši no mūsu bijušo ‘’rūpju kaķu’’ saimes.
Ja vēl neesat to lasījuši, labprāt gribam padalīties ar Jums.
Lai labais vairojas!
Linda Sosāre: „Palīdzot dzīvniekam, cilvēks var gūt vislielāko gandarījumu.”
P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endoskopiju nodaļas vadītājai, Medicīnas zinātņu doktorei gastroenteroloģei Lindai Sosārei dzīvnieki patikuši no bērnības, un tikai apstākļu sakritības dēļ mums tagad nav savs Džeralds Darels vai Džeimss Heriots brunčos. Daktere Sosāre saka: „Mīlestība pret dzīvniekiem man nav zudusi, bet neesmu no tiem fanātiskajiem cilvēkiem, kas pašaizliedzīgi nodarbojas ar viņu glābšanu. Taču es noliecu galvu glābēju priekšā. Manas darbības vairāk ir spontānas. Esmu sapratusi, ka jebkuru soli, ko veicu, jādara ar apdomu un jāsaprot vai kvalitatīvi vari palīdzēt dzīvniekam. Uzņemos tikai to, ko pati un mani tuvākie spēj veikt.”
Ģimenes vismīļie
Visvecākais Sosāru ģimenes dzīvnieku pārstāvis ir Rūdolfs. Viņu gan neredzējām, jo bruņurupucis pašlaik saldi guļ. Linda smej: „Banāls stāsts — bruņurupuci manam jaunākajam dēlam Dāvim 11. dzimšanas dienā uzdāvināja vecmāmiņa. Rūdolfs ir saprātīgs dzīvnieks, kas dzīvo kopā ar gadalaikiem.” Pašlaik Dāvim, kurš ir jau trīspadsmitais mediķis dzimtā, ir 28 gadi, tātad Rūdolfam ap septiņpadsmit.
Otrais pēc vecuma ir Lindas vīra arī daktera Viļņa mīlulis papagailis Kešs ar “bērnunamā veidotu psihi “, ļoti centīgs, viņam patīk dziedāt. Keša pirmā sieviņa vairāk līdzinājās priekšpilsētas draiskulei — skaista, naiva un pamuļķe, ko puisis tā arī vērtēja. Putns bija ļoti uzticīgs otrajai sieviņai Bebei. Viņa bija cēla un gudra papagailīte, ar izsmalcinātām manierēm un aristokrātisku izskatu, bet ”pirms diviem gadiem Bebe pēkšņi nomira, kaut mēģinājām viņu reanimēt ar sirds masāžu un mākslīgo elpināšanu. Interesanti, ka putnu dzīve ir kā prototips sadzīves ainām, un var tikai pabrīnīties, kā tādās mazās galviņās ir tik daudz gudru domu.”
Skaists bija laiks, kad ģimenei piederēja taksenīte Lotiņa, kuru pēdējos četrus dzīves gadus Vērmaņparkā pastaigā veda ar ratiņiem, jo viņai bija paralizētas pakaļkājas. „Kad Lotiņas vairs nebija, ieraudzīju sludinājumu par korgiju mazuļiem Liepājā. Pēc ilgām pārdomām ar Dāvi braucām uz Liepāju.”
Piecus gadus vecā Heidi ir Velsas korgijs kardigans. „Viņa ir mūsu ģimenes gans — uzcītīga, uzticīga vienpatne, kas skatās, lai viss notiktu pēc viņas prāta. Ļoti apzinīga, pat pārāk. Ne tikai laukos, bet arī dzīvoklī viņa vienmēr ieņem vietu, no kuras visus var pārraudzīt.”
Dāvis ir Heidi saimnieks, Linda sunītes hierarhijā esot pakāpi zemāk, bet Lindas vīrs Vilnis Sosārs vēl pakāpi zemāk, jo viņš Heidi dievina, lutina un viņai visādi izdabā.
Runājot par Sosāru ģimenes dzīvniekiem, noteikti jāpiemin Kaķa Kungs, kurš ģimenes lauku mājās Inčukalnā vienkārši atnāca: „Viņš ilgi staigāja ap mūsu māju un tad kļuva par daļu no mums. Kaķa Kungam bija ap astoņiem gadiem, viņš bija tīrīgs un ļoti gudrs — kāda inteliģenta aristokrāta reinkarnācija. Kad runcis pēc ilgas slimības laukos pats aizgāja nomirt, meklēju rudu kaķi, jo arī Kaķa Kungs bija ruds. Vēl bija nosacījums, ka tam kaķim jābūt pamestam.”
Izkopta no Aizsaules
Neticami, ka miniatūrā un skaistā Grieta vēl pirms pāris gadiem izgājusi cauri septiņiem elles riņķiem. Auces dzīvnieku aizsardzības mājas lapā Linda izlasījusi sirdi plosošu kaķenes dzīves stāstu — 2015.gada maijā Vecaucē kādā grāvī iemesta atrasta mašīnas notriekta un suņu plosīta grūsna kaķenīte. Neizturamas sāpes ciešot, viņa tur bija nogulējusi vismaz nedēļu. Glābēji rudi balto kaķenīti nogādāja LLU Veterinārajā klīnikā Jelgavā, kur tika veikta smaga operācija. Tai sekoja grūts atkopšanās periods. Linda atceras: „Izlasīju stāstu biedrības mājas lapā, bet uzreiz nepiezvanīju, jo nodomāju – tādu kaķīti kāds jau noteikti ir paņēmis. Biju satriekta — neviens nepaņēma, un tagad Grietiņa ir pie mums. Mani brīdināja, ka pēc notikušās gūžas operācijas kaķenītei kājā palicis stienītis, un viņa nekad vairs neleks, taču Grietiņa spriņģo kā jauns kaķis un mājās ir otrs boss pēc Heidi. Man gan nekādu nopelnu te nav. Viss notika, pateicoties Auces glābējām un labiem veterinārārstiem.” Linda priecājas — Grieta ir maiga un uzticīga dvēselīte, naiva pelīte, kas ar visiem mīļojas. Viņā nav palicis ne kripatiņas naida pret cilvēkiem.
Iemuka kamīnā
Dzīve katru dienu cilvēkam piedāvā iespējas darīt labus darbus, bet vai daudzi to izmanto? Kad pēc kāda laika Lindai piezvanīja no Auces un piedāvāja vēl vienu kaķi, viņa mēģināja ierunāt kaķenīti draugiem un paziņām, bet kurš gan gribēs pieaugušu “bomzīti”? „Tad nodomāju — es taču varu viņu uzturēt, kāpēc lai nepaņemtu? Mellene ir īpašs kaķis. Šausmīgi bailīga. Atvesta, viņa uzreiz iemuka kamīnā. Dāvis, kas mani atbalsta visās neprāta idejās, viņu izķeksēja laukā, un tad melni bija abi! Adaptācija ilga veselu mūžību, bet pirms gada februāra aukstumā laukos Mellene pēkšņi aizmuka. Deviņas dienas gaidījām bēgli mājās, un viņa atgriezās, šausmīgi vaimanādama — nekad, nekad vairs nebēgšu projām! Problēma tomēr paliek — Mellene nevienam nedodas rokās un aizvest viņu uz laukiem ir teju neiespējamā misija. Pat nomierinošas zāles devām, nekas nelīdz. Skaties un domā – kā cilvēki varēja tā sakropļot tik gudra dzīvnieka psihi? Mellene labi sadzīvo ar Heidiju un Grietu, bet mūsu komunikācija notiek tikai naktīs, kad esam gultā. Tad Mellene jūtu uzplūdā nāk maigoties, dod slapjas bučas. Viņa ļoti grib būt mīlēta, bet tikai ar nosacījumu, ka pati pārvalda situāciju. Varbūt kādam ir padoms, kā rīkoties šādā gadījumā?”
Sosāru ģimene ar saviem zvēriem kaut kā pārdzīvo ziemu Rīgā pašā pilsētas centrā, cenšoties ik brīvu brīdi aizbraukt uz laukiem, bet vasarā pilnībā pārceļoties tur, kur pašu iekopts dārzs, klusums un miers, kur visi ir laimīgi.
Daktere Linda Sosāre: „Pagājušā gada kārtējā bezcerības dienā uznāca filozofiskas pārdomas par darbu, tā bezjēdzību, kas protams arī ir muļķīgi, jo loģiski jau saproti, ka dari svētīgu darbu, bet „viendienīšu” ierēdņu ideja un „cīņa” ar vējdzirnavām valsts medicīnas sistēmā ar gadiem sagrauj un iznīcina jebkuru cerību. Tad iedomājos par saviem kaķiem un sapratu, ka tas ir vienīgais reālais labais darbs, ko gada laikā esmu paveikusi un kas man nesis lielu gandarījumu. Paradokss — tu glāb cilvēkiem dzīvības, un pretī saņem pārmetumus no birokrātiem, bet te — divas dvēselītes ik brīdi apliecina savu uzticību. Domāju, ka tā arī varētu būt motivācija adoptēt dzīvniekus. Ar vīru pārrunājām šo tematu. Es gribētu, lai cilvēki nebaidās kāpt ārā no savām komforta un egoisma čībām, un tad viņi piedzīvos citas emocijas un vērtības.”
