ADOPTĒTI

Runcīša un kaķenītes dzīvesstāsts ir skumju un nežēlības pilns.

Abi kaķi bij kļuvuši nevajadzīgi saviem tā sauktajiem "īpašniekiem". Kad bija mazi kaķēni, lieti noderēja kā rotaļlietas bērniem (turklāt kaķi šajās ģimenēs esot uzradušies pret pieaugušo gribu), bet, izauguši vairs nebija interesanti. Abi tika nodoti. 

Par kaķu dzīvesvietu kļuva aukstas, izpostītas kāpņu telpas grīda. Tur abi dzīvnieciņi mitinājās caurvējā uz klona un, lai nenosaltu, gulēja cieši līdzās. 

Varētu šķist, ka runcītim bija vieglāk pārciest skarbos apstākļus, bet viss bija gluži otrādi. Viņa izcilais pūkainais kažociņš, ne reizi neķemmēts, bija tā savēlies, ka katra kustība kaķim sagādāja sāpes. Nebija citas iespējas, kā to noskūt līdz ādai, jo visi mēģinājumi kaķim palīdzēt, izķemmējot savēlušos dredus, bija nesekmīgi. Pats dzīvnieks arī sevi nespēja normāli apkopt, jo ikreiz, kad mēģināja laizīt kažoku, viņam bija jāizplēš no sevis kārtējais savēlušos matu kumšķis. Ap kaklu vispār vairs nebija apmatojuma, jo to viņš bija noplēsis pilnībā. 

Turklāt cilvēki, kas kaķus pameta, stāstīja, ka dzīvnieki dīvaini uzvedoties, skrienot pa aizkariem, nenākot istabā un tamlīdzīgi. Pagaidu mājās pavērās cita aina - kaķi, nokļuvuši siltumā un pie cilvēkiem, vairākas diennaktis vienkārši gulēja, murrāja, ar lielu patiku ļāva sevi samīļot, ēda un pat neizrādīja vēlēšanos tikt laukā. 

Tas un bērna nejauši pateiktais, ka vecmāmiņa trenkājusi kaķeni ar slotu, ļauj domāt: kaķiem nav nekādu uzvedības problēmu, tās bijušas viņu tā sauktajiem īpašniekiem. Runcītis Pūciņš (Laikam jāmaina vārds, lai jaunajā dzīvē nekas nevelkas līdzi no iepriekšējās. Kaķenītei vispār vēl nebija vārdiņa, mēs viņu nosaucām par Mikiju.) vispār ir gatavs pavadīt cilvēku ik uz soli, kūst no labsajūtas, kad viņu bužina un ļauj gulēt klēpī. Kaķenīte ir atturīgāka, var palaikam sapīkt, bet labās rokās aizmirsīs pāridarījumus un sapratīs, ka no cilvēkiem var sagaidīt arī kaut ko labu.

Abi apmeklē kaķu tualeti un nevar vien beigt sevi kopt, beidzot guvuši patvērumu siltumā un drošībā pie gādīgiem cilvēkiem.

Abi kaķīši ir sterilizēti, vakcinēti pret trakumsērgu un attārpoti. Minči ir aptuveni 3 gadus veci.

Tagad abi ir pagaidu mājās, uzvedas priekšzīmīgi, bet pagaidu mājas ir tikai uz laiku! Ir vajadzīgas īstās mājas - uz mūžu!

Ja minčuki ir iekrituši sirsniņā, lūgums zvanīt: 26316263

24. februāra vēlā vakarā Aucē pie Raiņa ielas namiem nr. 33

un 35 redzēts mājas sesks. Ja esi pazaudējis savu mīluli,

 meklē šajā rajonā!

ADOPTĒTA

Melnbaltajai Dotijai ir 2 gadi. Viņa ir miniatūra izmēra ļoti mīlīga kaķenīte. Neatkāpsies no jums ne soli, jo kaķenītei patīk visur piedalīties. Kastrēta, vakcinēta, apmeklē kaķu tualeti. Dzīvo pagaidu mājās.  T. 26316263

IESKATIES!

Auces novada Bēnē jau vairākas dienas klaiņo šis suns. 

Lūdzu, ieskaties! Tas šoreiz ir svarīgi un steidzami paša sunīša labā.

Ja zini, kas ir suņa saimnieks, sazinies ar mums pa telefonu 26514490

Vēstule no Čipa (tagad Friča)

Iepriekšējie Čipa saimnieki nemācēja tikt galā ar suņu puiku, bet par laimi paši to saprata un laicīgi lūdza mums palīdzību atrast suņukam citas mājas. Jaunos saimniekus un mājas veiksmīgi izdevās atrast ar ''Dzīvnieku drauga'' starpniecību. Suņuka liktenis izrādījās laimīgs un viss atrisinājās veiksmīgi.

''Labdien!

Ir pagājis mēnesis, kopš mēs adoptējām no patversmes sunīti vārdā Čips.

Dodot iespēju jaunai un skaistai suņa dzīvei nolēmām, ka Čipam mainīsim vārdu un tagad viņu saucam par Frici.

Lai arī Fricis ir maza auguma sunītis, viennozīmīgi sirdī viņš jūtas kā īsts lauva jo ir gatavs ne tikai doties rotaļās ar mūsu trīs bērniem, bet vajadzības gadījumā ir gatavs rūkt un riet uz svešiem suņiem, lai savu bērnu baru aizstāvētu.

Lai arī ierastā ikdienas kārtība mūsmājās ir apgriezta ar kājām gaisā, jo Fricim patīk kaulus paslēpt gan apavos, gan drēbju skapī, esam neizsakāmi priecīgi, ka Fricis ir ienācis mūsu ģimenē.

Tāpēc sakām lielu paldies patversmes darbiniekiem, kuri šo brīnišķīgo dzīvnieciņu pieņēma brīdī, kad no viņa atteicās iepriekšējie "saimnieki", lai pēc tam to varētu adoptēt mēs.

Pielikumā Friča foto - laimīga suņa foto

Ar cieņu:

Tīna un Mārīte''

Skaistās Bellas foto no mājām

Bella jaunajās mājās dzīvo jau gandrīz mēnesi. Jaunie saimnieki stāsta, ka kaķenīte ir ļoti mīļa, rotaļīga un dzīvīga astainīte. Gadoties sadarīt arī blēņas, bet saimnieku prieku un mīlestību pret Bellu tas nemazina.

Patriks - Papiks, kurš uz savām mājām devās Ziemassvētku laikā

''Labdien!

Silti sveicieni no Patrika! Jeb drīzāk Papika - esam ieguvuši jaunu iesauku, jo ģimenes mazākais cilvēciņš vēl nevar precīzi izrunāt runčuka vārdiņu.
Patriks joprojām par drošāko vietu pasaulē atzīst savu stūrīti vannasistabā. Taču, paņemts rokās un apmīļot, vairs neraujas ārā un nemūk pa galvu, pa kaklu, bet laiski izstaipās un tad dodas atpakaļ uz savu mīļāko vietiņu. Bet naktī, kad visi guļ, Patrikā pamostas jautrības gars - parādās drosme dauzīties pa citām istabām, aplūkot, vai uz galda nav aizmirsts kas garšīgs, kā arī pa dienu, kamēr neviena nav, rodas drosme pasēdēt uz palodzes un pavērot, kas notiek pasaulē.

 Patrikam ir ļoti skaļas dzirnaviņas, jo, kad tiek paglaudīts, ātri vien sāk skaļi murrāt. Viņam patīk arī pakošļāt glaudītāja pirkstus. Patriks nesmādē ne speciālo kaķu barību, ne arī kādu kārumu no saimnieku galda. Ceram, ka drīz Patriks sapratīs, ka gulēt saimnieka gultā kamīna siltumā ir daudz foršāk kā vientuļajā vannasistabā!''

Par Patriku toreiz, kad mīļās mājas vēl tika meklētas:

LASĪT ŠEIT

Robis

Robītim jaunajās mājās klājoties ļoti labi. Saimnieki atsūtījuši mums jauku video, kurā kaķuks demonstrē savus trikus, nodrošinot mājās labu garastāvokli un jautrību.

Par izdzīvošanu cilvēku iekārtotā pasaulē

Šis ir vēl viens kārtējais stāsts par bezatbildību, cietsirdību, bezcerību un cīņu par dzīvību.

Par abiem pagājušajā vasarā dzimušajiem kaķēniem uzzinājām tad, kad tie jau bija paaugušies un izcietuši ne mazums pārbaudījumu, ko neizvēlējās paši, bet kurus viņiem dāsni bija ‘’sarūpējuši’’ kaķēnu mammas ‘’saimnieki’’. Nesterilizētā kaķenīte, ņemot vērā iepriekšējo negatīvo pieredzi, lai glābtu savus kaķēnus no bojāejas, šoreiz tos pasaulē bija laidusi slepenībā no ‘’saimniekiem’’. No visa metiena ielas apstākļos (kaķenītes saimnieki neuzskatīja, ka viņiem būtu jāuzņemas jebkāda atbildība par mazuļiem) izdzīvoja divi kaķēni. Viens no tiem izmisuma un bezcerības mākts bija aizļepatojis vesela kvartāla attālumā un patvēries kādas privātmājas dārzā.

Kaķēni bija vārgi, nepaēduši, netīri un grūtās dzīves nomocīti mazmazītiņi kamoliņi, pūciņas vieglumā un uz plaukstas uzliekami. Tādi viņi nonāca mūsu aizbildniecībā, atkopās, pieņēmās svarā, spēkā un gudrībā. Abiem izdevās atrast labus saimniekus un mājas. Šis gadījums beidzās nosacīti laimīgi, bet diemžēl tā notiek ne vienmēr, un bezatbildīgu saimnieku savā vaļā palaisto nesterilizēto kaķenīšu un runcīšu bērni izmisīgi cīnās par izdzīvošanu un vietu cilvēku iekārtotajā pasaulē.

Pūka, kura tagad ir pašapzinīga, skaista un cēla ģimenes mīlule, bija viens no šiem tobrīd nevienam nevajadzīgajiem un izdzīvošanai pamestajiem nelaimīgajiem kunkulīšiem. Šobrīd par to nekas vairs neliecina un labi, ka tā…