Labvakar!
‘’Ir pagājušas deviņas nedēļas
kopš ienācu savās jaunajās mājās. Man ir trīs saimnieki, kuriem bija ļoti grūti
izdomāt man vārdu. Daudz un dikti viņi sprieda līdz beidzot nolēma mani saukt
par Melvi.
Šo divu mēnešu laikā esmu ticis
pie lolojumdzīvnieka pases un čipa (transpondera), ir nokārtotas visas
nepieciešamās vakcinācijas. Esmu diezgan drosmīgs, taču vizīte pie ārsta mani
ne visai iepriecināja. Apetīte ir laba. Kad ierados pie saviem saimniekiem svēru
700 g, tagad esmu 2 kg smags kaķu puika. Esmu slinks sausās barības ēdājs. Ēdu
vienīgi, ja saimnieki dod jauktā veidā kopā ar konserviem, vai apēdu kādu
granuliņu, ja iedod no rokas, pieklājības pēc.
No rītiem esmu iesācis modināt
savus saimniekus ar murrāšanu un laizīšanu, kā liekas tas viņiem patīk.
Pilsētā esmu liels gulētājs, bet,
kad mani aizved uz laukiem, gulēšanai laiku veltu mazāk. Cenšos to izdarīt
mašīnā braucot uz laukiem, (kā ieliek mani mašīnā, tā guļu līdz esmu galā), jo
tur ir tik daudz ko redzēt un darīt. Jākāpj krūmos, kokos jāasina nagi, jāķer
mušas. Tikai saimnieki mani vienu pie kokiem tuvu nelaiž, jo baidās, ka varu
par augstu uzkāpt un netikt lejā.
Katrā ziņā ļoti uzmana un mīl.
Sveicieni tiem, kas mani sagaidīja šai pasaulē.’’
Domāju ja Melvis varētu, tad
noteikti īsumā tā arī pastāstītu.
Bet mums viņš ir mīļais kaķu
puika - mūsu Melvītis.
Sanita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru