Mārlijam mājas izdevās atrast pagājušā gada nogalē ar patversmes ''Dzīvnieku draugs'' palīdzību un atbalstu.
''Labdien!
Pagāja laiks, kamēr saņēmos uzrakstīt par Mārlija gaitām. No patversmes Mārliju paņēmām 2014. gada 13. decembrī, toreiz suņu puika pie jums bija bijis neilgi un neko daudz nevarējāt pastāstīt par suņa dabu, tikai ,ka suns ir apmēram 2 gadus vecs Jāsaka, ka pirmie mēneši bija grūti un bieži radās doma vest atpakaļ uz patversmi. Mārlijs neuzticējās mums un mēs viņam. Varēja redzēt,ka suns ir bailīgs un bailes slēpj ar agresiju. Bail bija no grīdas slotas, no krēslu kājām. Uzreiz sākās "lēkme" un no visa spēka spēka iekodās kādā no minētajiem "ienaidniekiem". Sapratām,ka laikam bijis arī sists un ne reizi vien. Uzreiz mājās atrada drošo vietu- zem dīvāna. Suns nezināja, kā tas ir spēlēties un nācās pašiem iejusties suņa ādā,lai parādītu kā to dara. Mazgāt pilnībā uzdrošinājāmies pēc kādiem 3 mēnešiem. Tagad jau pats lec vannā, jo zin,ka pēc pastaigas ir jānomazgā kājas. ir savas mantas, bet vismīļākā ir plīša suns, kam jau nograuzta auss un aste. Aizvien drošībā jūtas zem dīvāna, bet nu jau sācis gulēt arī savā gultiņā, bet vismīļākā vieta ir gultā. "loti patīk,ka kasa vēderu un ir greizsirdīgs, ja nepievērš uzmanību. Mārlijam ir arī brālēns- franču buldogs Bārto, ar ko tīri labi satiek, bet labāk tomēr ievēro neitrālu pozīciju un teritoriju. Par to, kas ir kaķis, skaidrības aizvien nav un vienmēr grib iet draudzētes. Kā jau katram kārtīgam sunim ļoti patīk paēst un pie laba noskaņojuma arī paspēlēties. Sākumā barojām 3 reizes dienā, bet nu mēģinam ieturēt rutīnu un barojam 2 reizes dienā. Mārliju mēģinam atradināt no vēlmes izlūkot atkritumu spaini un čiepšanas vēlmes- īpaši cieņā mazi papīriņi, lēcu trauciņš u.c. sīkumi. Laikam jau soli pa solim abpusēja uzticība tiek iemantota un agresivitāte mazinās. Bet uz ielas ļoti nepatīk riteņbraucēji, skaļi bērni un omes ar koka spieķiem. Bet citādi nekas nevar būt labāks par pastaigām ārā un, kad iestājas piekusums, tad lielas, nelaimīgas acis: "nesiet nu mani mājās, piekusu!"
Ceru, ka Mārlija psihe kaut nedaudz atjaunosies un viņš jutīsies kā laimīgs suns starp mums, bet liekas,ka jau tagad ir laimīgāks, nekā pirms tam. Nezinam,kas sunim kādreiz ir bijis darīts un laikam arī negribam zināt, bet skaidrs,ka par viņu rūpējušies nav, bet tas lai nu paliek uz bijušo saimnieku sirdsapziņas.
Gribētos, lai visi patversmes suņi atrod mājas un gādīgus saimniekus. Kā viens kinologs teica, ka īstajā dzīves brīdī mums atnāk tāds suns, kādu mums arī vajag, jo caur viņu mēs arī pilnveidojam tās īpašības, kuru mums trūkst.
Vasarā mēģināsim aizbraukt ciemos!
Ar siltiem sveicieniem-
Mārlijs, Katrīna un Edgars.
P.S- Pielikumā pats Mārlijs nu jau jaunajās mājās''
