Nesen saņēmām vēstuli no Madaras, kura pirms vairākiem gadiem adoptēja Pocīti. Ar šo vēstuli gribam padalīties pilnībā, jo tajā tik daudz pateikts par mīlestību un atbildību pret tiem, kurus esam pieradinājuši.
‘’Sveicināti! Sen nebijām devušas ziņu par sevi, tādēļ Jaunais gada ir īstais laiks, lai to izdarītu. 😊 Gribam novēlēt laimīgu Jauno gadu un lai mazāk mazo dvēselīšu meklē mājas. 🙏
Pocīte ir maza, runātīga kaķu meitenīte, jo visu viņa panāk ar savu pīkstēšanu/ runāšanos. Atliek vien atbildēt un dialogs var sākties. 🖤 un mīlestība noteikti ir viņas otrs vārds- viņa visiem dod tik daudz savas mīlestībiņas, murrāšanas, protams, pati arī dubultā saņem to atpakaļ, jo nekas jau nav mainījies- viņa ir mūsu mazā meitiņa. 😍
Saistībā ar situāciju LV nācās man uz laiku pamest Latviju, bet, uzskatu, ka visu esmu izdarījusi maksimāli pareizi, lai viņas mazāk justos nodotas. Vasarā 3 nedēļas kopā dzīvojām laukos, lai viņas ( Pocīte un mans otrs kaķītis) pierod un saprot, ka šīs ir jaunās mājas. Un tad jau mēs šķīrāmies, bet es noteikti viņas nepametu, vai neatdodu kādam- šobrīd viņas dzīvo pie maniem vecākiem, kuri ir apmācīti kā rūpēties par manām dāmām, kā arī lai viņas saņemtu visu nepieciešamo. Tuvākā laikā gribas saprast, kur būt kopā- šeit Latvijā, vai tomēr sākt pavisam jaunu dzīvi kopā ar visiem kaķīšiem ārpus Latvijas. Bet noteikti kopā! 🖤

Lai mierīgi un gaiši,
Pocīte un Madara!

P.S. Nekad nesapratīšu kā kāds var pamest savus mīluļus.’’