Ar sveicieniem, Wacaps un Kūkums

Abi minkas, saukti arī par brāļiem Kaudzītēm (tā ir, ja gultas vidū mazas, melnas čupiņas guļ)

''Lai gan pagājis vēl nav ne mēnesis, kopš uzradās abi minkas, nav bijusi tāda diena, kad nepriecātos par abiem razbainiekiem un to, ka tieši pie mums viņi atraduši mājas.

Neskatoties uz to, ka kaķu vārdus (Vienīgi Vasabi mainījās uz Wacapu, jo nu mincis pilnīgi izskatījās pēc tāda, ir aktīvs un nebēdnīgs bez gala (Wat`s up – no angļu valodas – kas notiek/kas jauns?) un sapni par tiem bijām izsapņojuši jau sen, bailes no alerģijas turēja grožos un neļāva pat pieļaut domu par kaķi, kur nu vēl diviem, mūsu dzīves telpā. Bet tad nāca intuitīvi pareizs lēmums  - viss, mums beidzot būs mincis. Un nevis viens, bet divi, lai nav garlaicīgi un lai būtu balanss ar diviem lielajiem četrkājainajiem – sunčiem! Un arī alerģija atrisinājās pati no sevis, jo Kūkums katru nakti nāk un guļ virsū te uz galvas, te uz kakla un pat uz sejas – nospriedām, ka ārstē, jo citādi jau tas nav izprotams...

Visu ceļu līdz Valmierai abi minkas intensīvi sarunājās ar mani caur savas mājiņas režģīti un mēģināja tajā ieķepot visu, kas bija tuvumā. Lai cik drosmīgi, esot mašīnā, nokļuvuši jaunajā dzīves vietā, minči bija gan ziņkārīgi, gan nobijušies reizē. Atklājām savā mājvietā arī tādas vietas, kuras līdz šim nezinājām, jo, piemēram, Kūkums izdomāja, ka iesprūst gultas konstrukcijā ir prātīgi, tāpēc vakarpusē nācās skrūvēt nost vairākas detaļas, lai minku dabūtu no turienes ārā....

Arī bažas par sadzīvošanu ar lielajiem baltajiem (labradors un retrīvers) ir pagaisušas, jo vienam no viņiem minkas ir vienaldzīgi un tāda līnija tiek ieturēta arī no kaķu puses, bet labradora meitenei Pēdai abi sīči ļoti patīk un tagad jau visi trīs gan kopā spēlējas, gan auklē viens otru, pa reizei nolaižot ar mēli (mēs par to uzzinām tad, kad atskrien Wacaps ar galīgi slapju kažoku un mēģina paglābties no Pēdas laipnības, ielienot klēpī).

Visā visumā sadzīvojam ļoti labi un esam patiesi gandarīti par ģimenes pieaugumu, abi sīči ēd dūšīgi un Wacaps jau ir kārtīgi apvēlies bumbulis, Kūkums gan vēl ietur slaido līniju, bet gan jau uz Ziemassvētku trakumu padosies arī viņš

Sakām lielu paldies par iespēju tikt pie diviem fantastiskiem minčiem un vēlam visiem priecīgus un ģimeniskus svētkus! ''

Abi minkas ar labradora meiteni Pēdu (izteiksmīgi žāvājoties), kam abi mazie ļoti patīk un interesē.

Auces dzīvnieku aizsardzības biedrība savā, dzīvnieku saimnieku un neskaitāmu izglābto ķepaiņu vārdā pateicas Borisa un Ināras Teterevu fondam, nodibinājumam ‘’Dzīvnieku draugs’’, patversmei ''Mežavairogi'', laikrakstam ''Zemgale'' Ludmilai Stavro, Pranim Lignickim, Aijai Vežukai un visiem, kas šī gada laikā ir bijuši kopā ar mums un nelaimē nonākušajiem ķepaiņiem.

Suņu ģimenīte gaida labu saimnieku (ADOPTĒTI)

Novembra beigās rakstījām par suņu ģimenīti, kura pēc saimnieces nāves jau ilgu laiku dzīvoja nepiemērotos un šausmīgos apstākļos:

http://dzivniekiauce.blogspot.com/2014/11/sos-steidzami-vajadzigas-pagaidu-majas.html

Divi no suņuki - tētuks un mammuks - tika nogādāti patversmē "Dzīvnieku Draugs", kur izrādījās, ka abi ir mīļi, labestīgi, draudzīgi un rotaļīgi.

Kucēntiņš diemžēl grūtajā dzīvē ir kļuvis pavisam tramīgs un pagaidām neizdodas viņu sagūstīt, bet mēs ceram, ka pamazām ar pacietību un rūpēm izdosies pieradināt arī viņu.

Mammuks un tētuks jau itin labi iejutušies patversmes dzīvē, it īpaši suņu vīrelis ir varen svarīgs un bravurīgs - viss viņam jāzina un jāpieskata, visur jāpiedalās.

Abi sunčuki ir pamaza auguma un labprāt dzīvotu gan dzīvoklī, gan privātmājā, gan laukos. Vienīgais, ko viņi nekad vairs negribētu piedzīvot, ir bads, sals un cilvēku nežēlība.

VISI TRĪS SUNĪŠI ADOPTĒTI UN DEVUŠIES UZ MĀJĀM!

Ripiņš Mājās

Pirms dažām nedēļām vēl tikai meklējām mazajam ausainim mājas, bet nu jau esam saņēmuši iepriecinošu un mīļu vēstuli no mājām:

Labrīt!

Nu jau nedēļu mazais kaķēns dzīvo Aizputē. Mazais delveris ieradās mūsmājās 28.novembra rītā. Mazs kamoliņš - mazliet nedrošs, nobijies, bet ļoti ziņkārīgs. No sākuma nevarējām izdomāt vārdu mazajam mīlulim - tika minēti visādi vārdi - Ričiņš - nevar likt, jo kaimiņam tā sauc suni, Rūdis - atkal traki, dēlam draugs ir Rūdolfs, kuru visi sauc pr Rūdi, Arčijs - kas nu tas par vārdu mazam kaķēnam, dēls gribēja likt vārdu Ritiņš, bet beigās ielikām vārdu - Ripiņš.
Ripiņš visu laiku meklē vietu pie cilvēka - kamēr ēdam - Ripiņš ierāpjās klēpī, kāds sēž pie datora - Ripiņš sēž uz pleca, skatamies televizoru - Ripiņš atkal klēpī un skaļi maļ savas dzirnavas. Kaķēns ēd visu, bet vislielākais kārums ir siers.
Mīļākā nodarbe ir spēlēšanās. Ripiņš dzenā gan bumbiņas, gan rullīšus, un ļoti patīk konfekšu papīriņi - tie čaukst un tiek dzenāti pa visu māju, tad es tos atrodu visneiedomājamākās vietās. Vakaros sākās lielā jautrība - ir ālēšanās pa gultu, jo interesanti šķiet, ka kāds kustina roku vai kāju zem segas, tad ir tādi lēcieni un skrējieni. Ripiņš ir mazais alpīnists, jo augstāk var uzkāpt, jo labāk.
Katrā ziņā mājās ir jautrība līdz ar Ripiņa ierašanos un mīlestības viņam pietiek priekš visiem ģimenes locekļiem, tikai nezin kā būs, kad būs jāiepazīstas ar mūsu mājas sargu - vācu aitu suni Rembo.

Ripiņš un mēs visi pārējie novēlam jums baltus un gaišus svētkus!

Ar mīļiem sveicieniem!

Sirsnīgi sveicieni no Puikas!

Ir jau pagājis mēnesis kopš esmu jaunajās mājās pie saviem vecākiem. Pirmās dienas biju nedaudz saspringts, kad mani izveda pagalmā, stāvēju nekustīgi, tikai pateicoties mammai, kura mani paskubināja, sāku pamazām iepazīt savu jauno dzīvesvietu, kura man tagad būs jāapsaimnieko.

Gandrīz nedēļu mani vecāki nevarēja vienoties par jauno vārdu, līdz beidzot nokristīja mani par Rio. Vārdu pieņēmu uzreiz, jo par puiku, puišeli mīļumu un citos jaukos vārdiņos mani jau tāpat saukā.

Man klājas ļoti labi, ēdu visu, ko dod, neesmu izlepis, un ja tā godīgi, es varētu ēst cauru dienu, ja tikai man to ļautu.

Man ir sapirktas un sadāvinātas mantiņas, ar kurām labprāt spēlējos, taču vislabāk man patīk dauzīties tāpat.

Atzīšos, ka man ir viens nejauks niķis - man patīk kost gan kājās, gan ieķerties bikšu starās, reizēm patīk noraut no krēsla mammas drēbes uz grīdas, kamēr mamma neredz.

Vispār es esmu ļoti žiperīgs puika, ļoti reti esmu mierīgs, kā mamma saka -mūžīgais dzinējs.

Mēs bieži ejam pastaigās, sākumā gājām trīs reizes dienā (pirmā bija 6-os no rīta),bet tagad ejam divas, no rīta izskrienos tepat pa pagalmu.

Esmu ļoti mīļš, ļoti patīk bučoties. Pirmajā nedēļā, kamēr sāku apjaust savu jauno dzīves statusu, es vēl nerēju un mani vecāki domāja, ka es neprotu, bet tad ieraudzījis lidojam putniņu, pēkšņi ierējos un tagad reju, kad vien tik varu. Balss man ir skaļa, kā nekā man taču ir sargājams īpašums, lai visi zin, ka joki mazi.

Es jau pamazām gatavojos ziemai - mans kažociņš ir sakuplojis un arī siltās drēbes mamma man ir sagatavojusi.

Vecāki mani jau divas reizes mazgāja vannā - pirmoreiz man ne visai patika, bet otrajā reizē biju mierīgs, jo zināju cik laba sajūta ir būt tīram, biju laimīgs un bezgala priecīgs. Domāju, ka esmu par sevi pastāstījis daudz, galvenais, ka man ir ģimene, kas mani ļoti mīl un es esmu ļoti laimīgs.

Nosūtu jums visiem mīļus sveicienus, kā arī visiem patversmes iemītniekiem, un novēlu, lai notiek Ziemassvētku brīnums un viņi arī sev atrod labas ģimenes un ir tikpat laimīgi kā es.

Jūsu Rio - Puika.

Dažādie, graciozie, skaistie, mīļie un noslēpumainie

Pavisam nesen uz jaunām mājām devās divi mūsu aizbilstamie kaķēni, kuriem tika doti skanīgi vārdi: Auce un Aucis. Kaķīte kopā ar citiem mājas mīluļiem tagad dzīvo mākslinieces Aivas Bulmeres mājās. Iespējams, ka arī Aucīte drīz kļūs par modeli kādai jaunai saimnieces gleznai.

Aucīte un Aucis no Auces

Pavisam nesen uz jaunām mājām devās divi mūsu aizbilstamie kaķēni, kuriem tika doti skanīgi vārdi: Auce un Aucis. Vēstuli un bildes esam saņēmušas no kaķenītes Aucītes saimnieces, kura pēc profesijas un aicinājuma ir māksliniece, tādēļ ir iespējams, ka arī Aucīte tāpat kā citi saimnieces Aivas mīluļi drīz kļūs par modeli kādai gleznai.

Labdien.
22.novembra vakarā paņēmu mazo kaķenīti. Ātri iejutās jaunajās mājās. Ārā nelaižu, dzīvo mājās (...) Kaķītis staigā man pakaļ, spēlējamies, guļ klēpī, pa nakti guļ blakus, bet no rīta kā pulkstenis pēc 6.00 ir augšā. Aucīte iet kārtoties tikai kastītē, ēd labi un pa nedēļu jau, šķiet, ir paaugusies. Ar lielajiem kaķiem ir neitrālas attiecības, no sākuma parūca pašņāca viens uz otru, bet tagad ēd no viena trauka. Ļoti mīļa un inteliģenta kaķīte. Paldies!

Aucītei tagad ir jauka kaimiņiene sunīte Sise

Arī runčuks Aucis un viņa saimniece mums raksta par to, kā Aucis iejuties jaunajās mājās:

Labdien!
Paldies par mūsu jauko ģimenes locekli! 
Jaunā draudzene Rūtiņa pieņēma, abi izdauzījās, paēda, Aucis tika nomazgāts ar mēli, kā nākas, un abi sataisījās uz guļu. Šajā brīdī abi iemūžināti.